Nicas līgums un Konvents par Eiropas nākotni
Nicas līgums tikai daļēji sagatavoja ES būtiskajām paplašināšanās kārtām 2004. gada 1. maijā un 2007. gada 1. janvārī austrumu un dienvidu virzienā. Tādēļ saistībā ar Eiropadomes 2021. gada decembra Lākenes sanāksmes secinājumiem ES līderi izveidoja Eiropas Konventu par Eiropas nākotni, cenšoties izstrādāt līgumu par Konstitūciju Eiropai kā jaunu ES tiesisko pamatu. Šis līgums netika ratificēts tādēļ, ka divās dalībvalstīs iedzīvotāji referendumos nobalsoja pret tā pieņemšanu.
Nicas līgums
Nicas līgums, ar ko grozīja Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus, kā arī dažus saistītos tiesību aktus, tika parakstīts 2001. gada 26. februārī un stājās spēkā 2003. gada 1. februārī.
A. Mērķi
Eiropadomes 1999. gada decembra Helsinku sanāksmes secinājumos bija noteikts, ka ES līdz 2002. gada beigām jāspēj uzņemt jauno dalībvalstu statusā tās pieteikuma iesniedzējas valstis, kuras ir gatavas pievienoties. Tā kā tikai divās pieteikuma iesniedzējās valstīs iedzīvotāju skaits bija lielāks nekā jau esošo dalībvalstu vidējais iedzīvotāju skaits, bija paredzams, ka ievērojami palielināsies to valstu politiskā ietekme, kurās ir mazāks iedzīvotāju skaits. Tādējādi ar Nicas līgumu tika paredzēts palielināt ES iestāžu efektivitāti un leģitimitāti un sagatavot ES nākamajai lielajai paplašināšanās kārtai.
B. Konteksts
ES starpvaldību konferences (SVK) Māstrihtā 1992. gadā un Amsterdamā 1997. gadā pievērsās vairākiem institucionāliem jautājumiem, tomēr tie vēl netika veiksmīgi atrisināti. Minētie jautājumi, kuri kļuva pazīstami kā “Amsterdamas pārpalikumi”, attiecās uz Komisijas lielumu un sastāvu, balsu sadalījumu Padomē un kvalificēta balsu vairākuma balsojuma paplašināšanu. Pamatojoties uz Padomes prezidentvalsts Somijas ziņojumu, Eiropadome 1999. gada decembra Helsinku sanāksmē nolēma, ka jāorganizē SVK, lai atrisinātu jautājumus saistībā ar minētajiem “pārpalikumiem” un veiktu visas citas izmaiņas, kas vajadzīgas, gatavojoties nākamajai paplašināšanās kārtai.
C. Saturs
Tādējādi SVK tika atklāta 2000. gada 14. februārī un beidza darbu Nicā 2000. gada 10. decembrī. SVK tika panākta vienošanās par iepriekš minētajiem institucionālajiem jautājumiem un vairākiem citiem punktiem, proti, jaunu vietu sadalījumu Eiropas Parlamentā, lielāku ciešākas sadarbības elastīgumu, pamattiesību un vērtību uzraudzību Eiropas Savienībā un Savienības tiesu sistēmas stiprināšanu.
1. Balsu sadalījums Padomē
Kopumā izvērtējot balsošanas sistēmu Padomē, Komisijas sastāvu un zināmā mērā vietu sadalījumu Eiropas Parlamentā, 2000. gada SVK secināja, ka galvenais uzdevums būs mainīt dalībvalstu balsu relatīvo sadalījumu Padomē – šis jautājums nebija skatīts vēl nevienā citā SVK kopš 1956.-1957. gada SVK, kuras rezultātā tika parakstīts Romas līgums.
Kvalificēta balsu vairākuma noteikšanai tika paredzētas divas metodes: jauna balsu vērtēšanas sistēma, kas radīta, pārveidojot iepriekšējo sistēmu, vai divkāršā vairākuma – balsu un iedzīvotāju skaita – piemērošana, ko ierosināja Komisija un atbalstīja Parlaments. SVK izvēlējās pirmo variantu. Tika palielināts visām dalībvalstīm piešķirto balsu skaits, bet visapdzīvotāko dalībvalstu īpatsvars tika samazināts: pēc 10 jauno dalībvalstu pievienošanās 2004. gadā no agrākajiem 55 % balsu tas samazinājās līdz 45 %, bet 2007. gada 1. janvārī – līdz 44,5 %. Šīs izmaiņas papildināja demogrāfiskā “drošības tīkla” ieviešana: dalībvalsts var pieprasīt pārbaudīt, vai kvalificētais balsu vairākums veido vismaz 62 % no kopējā ES iedzīvotāju skaita. Ja tā nebūtu, lēmumu, par kuru notiek balsošana, nevarētu pieņemt.
2. Eiropas Komisija
a. Sastāvs
Kopš 2005. gada, kā noteikts Nicas līgumā, Komisijas komisāru kolēģijā ir pa vienam komisāram no katras dalībvalsts. Padomei ir pilnvaras ar vienprātīgu lēmumu noteikt komisāru skaitu un dalībvalstu rotācijas sistēmas kārtību, nodrošinot, ka katrā komisāru kolēģijā tiek ņemtas vērā dalībvalstu demogrāfiskās un ģeogrāfiskās iezīmes.
b. Iekšējā organizācija
Ar Nicas līgumu Komisijas priekšsēdētājam tika piešķirtas pilnvaras uzticēt komisāriem atbildības jomas un savu pilnvaru laikā pārdalīt tās, kā arī izvēlēties priekšsēdētāja vietniekus un noteikt to skaitu.
3. Eiropas Parlaments
a. Sastāvs
Ar Amsterdamas līgumu noteica, ka Eiropas Parlamentā nedrīkst būt vairāk par 700 deputātiem. Ņemot vērā paplašināšanos, Eiropadomes dalībnieki, izstrādājot Nicas līgumu, uzskatīja par vajadzīgu pārskatīt katras dalībvalsts EP deputātu skaitu. Arī jaunā Parlamenta struktūra tika izveidota tā, lai līdzsvarotu mainīto balsu sadalījumu Padomē. Tādējādi tika noteikts, ka maksimālais deputātu vietu skaits Eiropas Parlamentā ir 732 deputāti.
b. Pilnvaras
Eiropas Parlamentam, tāpat kā Padomei, Komisijai un dalībvalstīm, tika piešķirtas pilnvaras juridiski apstrīdēt ES pārvaldes vadības galveno lēmumu pieņēmēju — attiecībā uz Parlamentu Padomes vai Komisijas — vai Eiropas Centrālās bankas rīcību, pamatojoties uz kompetences trūkumu, procedūras pamatprasību pārkāpšanu, Līgumu vai jebkuru uz to piemērošanu attiecināmu tiesību normu pārkāpšanas jautājumu vai pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu.
Pēc Komisijas ierosinājuma ar Nicas līgumu LES 191. pants tika grozīts, lai nodrošinātu Parlamenta darbības juridisko pamatu, ļaujot ar koplēmuma procedūru pieņemt noteikumus, kas reglamentē politiskās partijas Eiropas līmenī, un noteikumus par to finansēšanu.
Parlamenta likumdošanas pilnvaras tika palielinātas, nedaudz paplašinot koplēmuma procedūras jomu un nosakot, ka Parlaments dod piekrišanu ciešākai sadarbībai jomās, uz kurām attiecas koplēmuma procedūra. Turklāt Parlamenta atzinums ir jālūdz arī gadījumos, kad Padome paziņo par nopietniem pamattiesību pārkāpumu draudiem kādā dalībvalstī.
4. Tiesu sistēmas reforma
a. Eiropas Savienības Tiesa
ES Tiesai (EST) ar Nicas līgumu tika piešķirta iespēja sanākt vairākos atšķirīgos sastāvos: tā var sanākt palātās (ar trim vai pieciem tiesnešiem), virspalātā (ar 11 tiesnešiem) vai Tiesas plēnumā. Padome ar vienprātīgu lēmumu var palielināt ģenerāladvokātu skaitu. ES Tiesa saglabāja jurisdikciju jautājumos, kas iesniegti prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai, bet vairāk dažādu lietu tā saskaņā ar Statūtiem varēja nodot Vispārējai tiesai, kas pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gada decembrī bija Pirmās instances tiesa.
b. Vispārējā tiesa
Vispārējās tiesas pilnvaras tika palielinātas, lai aptvertu noteiktas prejudiciālo nolēmumu kategorijas. Tiesas palātas ir iespējams veidot ar vienprātīgu Padomes lēmumu. Visi šie darbības noteikumi, jo īpaši Tiesas pilnvaras, turpmāk tika noteikti grozītajā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā (EKL).
5. Likumdošanas procedūras
Lai gan daudzās (27) jaunās politikas jomās un pasākumos tagad bija nepieciešams kvalificēts balsu vairākums Padomē, koplēmuma procedūra tika paplašināta tikai, lai aptvertu dažas mazāk svarīgas jomas (bijušais EKL 13., 62., 63., 65., 157., 159. un 191. pants); jautājumiem, uz kuriem attiecās bijušais EKL 161. pants, tagad bija vajadzīga piekrišana.
6. Ciešāka sadarbība
Tāpat kā Amsterdamas līgumā, arī Nicas līgumā ir vispārīgi noteikumi, kas attiecas uz visām ciešākas sadarbības jomām, un konkrēti noteikumi, kas piemērojami attiecīgajam ar Māstrihtas līgumu izveidotajam pīlāram jeb kompetencei: Eiropas Kopienu pīlāram, kopējās ārpolitikas un drošības pīlāram un tieslietu un iekšlietu pīlāram. Amsterdamas līgumā ciešāka sadarbība bija paredzēta tikai pirmā un trešā pīlāra jomās, savukārt Nicas līgumā tā tika paredzēta visu trīs pīlāru jomās.
Ar Nicas līgumu tika ieviestas citas turpmākas izmaiņas: vēršanās Eiropas Padomē vairs nebija iespējama, un tika precizēts jēdziens “saprātīgs laikposms”. Parlamenta piekrišana tagad bija jāsaņem visās jomās, kur ciešāka sadarbība skar jautājumus, uz kuriem attiecas koplēmuma procedūra.
7. Pamattiesību aizsardzība
Ar Nicas līgumu LES 7. pantu papildināja ar punktu, kas tiktu piemērots gadījumos, kad nepārprotams pamattiesību pārkāpums faktiski nav noticis, bet pastāv “acīmredzami draudi”, ka tas var notikt. Padome, pieņemot lēmumu ar četru piektdaļu vairākuma locekļu atbalstu un saņēmusi Parlamenta piekrišanu, nosaka šādu draudu esamību un sniedz attiecīgajai dalībvalstij piemērotus ieteikumus. Tika pasludināta Eiropas Savienības Pamattiesību harta bez saistoša spēka.
D. Eiropas Parlamenta loma
Līdzīgi kā iepriekšējās starpvaldību konferencēs Eiropas Parlaments bija aktīvi iesaistīts 2000. gada SVK sagatavošanā. 1999. gada 18. novembra rezolūcijā par gatavošanos Līgumu reformai un nākamajai starpvaldību konferencei un 2001. gada 31. maija rezolūcijā par Nicas līgumu un Eiropas Savienības nākotni tas sniedza atzinumus par konferences paredzēto darba kārtību, norisi un mērķiem. Parlaments pauda viedokli arī par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas būtību un tiesisko ietekmi. Parlaments pieprasīja, lai 2000. gada SVK tiktu īstenota kā pārredzams process, kurā iesaistīti Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu deputāti, kā arī Komisijas pārstāvji un kurā savu ieguldījumu sniedz sabiedrība. Tā rezultātā būtu jāizstrādā konstitūcijas tipa dokuments.
Konvents par Eiropas nākotni
A. Principi un mērķi
Saskaņā ar Nicas līgumam pievienoto Deklarāciju Nr. 23 Eiropadome Lākenes sanāksmē 2001. gada 14. un 15. decembrī nolēma sasaukt Konventu par Eiropas nākotni, lai pulcētu galvenās iesaistītās puses uz debatēm un diskusijām par ES nākotni. Konventa mērķi bija sagatavot nākamo SVK pēc iespējas pārredzamākā veidā un pievērsties četriem galvenajiem ar ES turpmāko attīstību saistītajiem jautājumiem: labākai kompetenču sadalei; ES rīcības instrumentu vienkāršošanai; lielākai demokrātijai, pārredzamībai un efektivitātei; kā arī Konstitūcijas projekta sagatavošanai ES pilsoņiem.
B. Organizācija
Konventu veidoja priekšsēdētājs Valéry Giscard D’Estaing, divi priekšsēdētāja vietnieki Guiliano Amato un Jean-Luc Dehaene, 15 dalībvalstu valdību vai valstu vadītāju pārstāvji, 30 dalībvalstu parlamentu deputāti (pa diviem no katras dalībvalsts), 16 Eiropas Parlamenta deputāti un divi komisāri. Arī valstis, kas bija iesniegušas pieteikumu dalībai ES, varēja piedalīties debatēs ar vienlīdzīgiem nosacījumiem, bet nevarēja likt šķēršļus dalībvalstu starpā panāktai vienprātībai. Līdz ar to Konventā pavisam iesaistījās 105 dalībnieki.
Konventu vadīja prezidijs, kurā papildus priekšsēdētājam un priekšsēdētāja vietniekiem bija deviņi Konventa dalībnieki, kā arī pieaicinātais pārstāvis, ko līdzdalībai izvēlējās pieteikuma iesniedzējas valstis. Prezidijs bija Konventa virzošais spēks un nodrošināja pamatu tā darbam.
C. Iznākums
Konventa par Eiropas nākotni darbs sastāvēja no: “uzklausīšanas posma”, kurā tas centās apzināt dalībvalstu un ES pilsoņu cerības un vajadzības; pausto ideju analīzes posma un posma, kurā tika sagatavoti ieteikumi, balstoties uz debašu būtību. 2002. gada beigās 11 darba grupas iepazīstināja Konventu ar saviem atzinumiem. Turpinot darbu, 2003. gada pirmajā pusē Konvents sagatavoja un apsprieda dokumentu, kas kļuva par projektu Līgumam par Konstitūciju Eiropai.
Eiropadomes Saloniku sanāksmē 2003. gada 20. jūnijā tika iesniegta līguma projekta I daļa (59 panti) un II daļa (Pamattiesību harta, 54 panti). Itālijas prezidentūrai 2003. gada 18. jūlijā tika iesniegta III daļa (politika un darbība, 342 panti) un IV daļa (vispārīgi un nobeiguma noteikumi, 10 panti). Eiropadome pieņēma šo dokumentu 2004. gada 18. jūnijā. Lai gan tajā tika izdarīti vairāki grozījumi, Konventa sagatavotā projekta pamatstruktūra tika saglabāta. Eiropas Parlaments 2005. gada janvārī apstiprināja ierosināto līgumu, bet Francija (2005. gada 29. maijā) un Nīderlande (2005. gada 1. jūnijā) savu valstu referendumos to noraidīja. Pēc negatīvajiem referendumu rezultātiem divās dalībvalstīs Līguma par Konstitūciju Eiropai ratifikācijas process netika pabeigts.
D. Eiropas Parlamenta loma
Lielākā daļa novērotāju uzskatīja, ka EP deputātu ietekmei bija izšķiroša nozīme Konventa par Eiropas nākotni darbā. Pateicoties vairākiem aspektiem, piemēram, EP deputātu pieredzei veikt sarunas starptautiskā līmenī un tam, ka Konventa darbība norisinājās Parlamenta telpās, EP deputāti varēja būtiski ietekmēt debates un Konventa darbības rezultātus. Turklāt viņi aktīvi sniedza ieguldījumu, veidojot EP un dalībvalstu parlamentu deputātu politiskās apvienības. Parlamentam izdevās sasniegt ievērojamu skaitu sākotnēji noteikto mērķu. Vairākums šo mērķu tika iekļauti Lisabonas līgumā.
Šo faktu lapu sagatavojis Eiropas Parlamenta Tiesiskuma, pilsonisko brīvību un institucionālo lietu politikas departaments.
Mariusz Maciejewski