Eiropas Savienības faktu lapas
Eiropas Parlaments
Lūdzam aizpildīt šo lauku

Eiropas Parlaments: vēlēšanu procedūras

Eiropas Parlamenta (EP) deputātu ievēlēšanas noteikumus nosaka gan ES tiesību akti, kas attiecas uz visām dalībvalstīm, gan valstu tiesību akti, kuri dažādās valstīs ir atšķirīgi. Kopīgajos noteikumos ir noteikts proporcionālās pārstāvības princips, noteikti vēlēšanu sliekšņi un precizētas darbības, kas nav savienojamas ar EP deputāta pienākumu pildīšanu. Citas svarīgas detaļas, piemēram, par konkrēto balsošanas kārtību un vēlēšanu apgabalu skaitu, nosaka valstu tiesību akti.

Juridiskais pamats

Kopīgie noteikumi

A. Principi

Dibināšanas līgumos (1.1.1.) paredzēja, ka Eiropas Parlamenta deputātus sākotnēji izraudzīsies dalībvalstu parlamenti, tomēr tika paredzēts arī noteikums par viņu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās. Padome šo noteikumu īstenoja pirms pirmajām tiešajām vēlēšanām 1979. gadā ar 1976. gada 20. septembra Aktu par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās (1976. gada Vēlēšanu akts). Tas būtiski mainīja Eiropas Parlamenta institucionālo stāvokli un ir demokrātiskākas Eiropas Savienības pamatdokuments.

Ar Māstrihtas līgumu (1.1.3.) 1992. gadā paredzēja, ka šīs vēlēšanas ir jārīko saskaņā ar vienotu procedūru, kuras priekšlikums ir jāizstrādā Eiropas Parlamentam, savukārt Padomē ir jāpanāk vienprātīgs apstiprinājums. Taču, tā kā Padome nespēja vienoties ne par vienu no priekšlikumiem, ar Amsterdamas līgumu paredzēja iespēju pieņemt vairākus vienotos principus. Ar Padomes 2002. gada 25. jūnija un 23. septembra Lēmumu 2002/772/EK, Euratom, ar ko groza 1976. gada Vēlēšanu aktu, attiecīgi ieviesa proporcionālas pārstāvības principu, kā arī nosacījumus par valsts un Eiropas mandāta nesavienojamību.

Jaunākos grozījumus 1976. gada Vēlēšanu aktā bija paredzēts pieņemt ar Padomes 2018. gada 13. jūlija Lēmumu (ES, Euratom) 2018/994, kurā iekļauti noteikumi par iespēju izmantot dažādas balsošanas metodes (iepriekšēja balsošana, elektroniskā balsošana, balsošana internetā un balsošana pa pastu), par minimālajiem sliekšņiem, par personas datu aizsardzību, par to, ka valstu tiesību aktos ir jāparedz sankcijas par divkāršu balsošanu, par balsošanu ārpussavienības, un par iespēju vēlēšanu zīmēs darīt pamanāmas Eiropas politiskās partijas. Tomēr šis lēmums vēl nav stājies spēkā, jo Spānija to nav ratificējusi. Tāpēc šīs izmaiņas nav piemērojamas.

Līdz ar Lisabonas līgumu (1.1.5.) tiesības balsot un tiesības kandidēt iegūst pamattiesību statusu (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 39. pants).

B. Piemērošana: kopējie spēkā esošie noteikumi

1. Ārvalstnieku tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās

Saskaņā ar LESD 22. panta 2. punktu “ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā dalībvalstī”. Šo tiesību īstenošanas kārtība tika pieņemta saskaņā ar Padomes Direktīvu 93/109/EK, kurā jaunākie grozījumi veikti ar Padomes Direktīvu 2013/1/ES. Pašlaik notiek Padomes Direktīvas 93/109/EK pārstrādāšanas procedūra. Parlamenta Konstitucionālo jautājumu komiteja (AFCO) 2025. gada 14.  maijā pieņēma ziņojumu par balsstiesību un tiesību kandidēt vēlēšanās izmantošanu Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav.

2. Vēlēšanu sistēma

Saskaņā ar grozīto 1976. gada Vēlēšanu aktu Eiropas vēlēšanām ir jābūt balstītām uz proporcionālu pārstāvību un jāizmanto vai nu sarakstu sistēma, vai arī atsevišķa pārdalāmu balsu sistēma. Dalībvalstis var arī atļaut balsošanu, kuras pamatā ir atvērto sarakstu sistēma.

Papildus brīvprātīgam minimālajam slieksnim deputātu vietu sadalījumam, kas var būt līdz 5 % no valsts līmenī nodotajām derīgajām balsīm, jaunākie grozījumi 1976. gada Vēlēšanu aktā, kas pieņemti ar Padomes Lēmumu (ES, Euratom) 2018/994, dalībvalstīs, kurās izmanto sarakstu sistēmu, nosaka minimālo slieksni deputātu vietu sadalījumam vēlēšanu apgabaliem, kuros ir vairāk nekā 35 deputātu vietas, un šis slieksnis nav zemāks par 2 % un nepārsniedz 5 % attiecīgajā vēlēšanu apgabalā (tostarp dalībvalstī ar vienu vēlēšanu apgabalu). Tomēr šis Padomes lēmums vēl nav stājies spēkā.

Ja 2018. gada Padomes lēmumu ratificētu visas dalībvalstis, dalībvalstīm, kas atļauj iepriekšēju balsošanu, balsošanu pa pastu un elektronisko balsošanu un balsošanu internetā, būtu jo īpaši jānodrošina rezultātu ticamība, balsošanas slepenība un personas datu aizsardzība.

3. Nesavienojamība

Saskaņā ar 7. pantu 1976. gada Vēlēšanu aktā, kas grozīts ar Padomes Lēmumu 2002/772/EK, Euratom, Eiropas Parlamenta deputāta amats nav savienojams ar dalībvalsts valdības locekļa, Komisijas locekļa, Eiropas Savienības Tiesas tiesneša, ģenerāladvokāta un sekretāra, Revīzijas palātas locekļa, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas locekļa amatu, tādu komiteju un citu struktūru locekļa amatu, kas saskaņā ar Līgumiem izveidotas, lai pārvaldītu Savienības fondus vai veiktu pastāvīgus tiešus administratīvos uzdevumus, Eiropas Investīciju bankas Direktoru padomes, Pārvaldības komitejas vai personāldaļas darbinieka amatu un ar Eiropas Savienības institūciju vai ar tām saistīto specializēto struktūru ierēdņa vai darbinieka amatu. Papildu noteikumi par nesavienojamību turpina attiekties uz Eiropas Reģionu komitejas locekļiem (pievienoti 1997. gadā), Eiropas Centrālās bankas Direktoru valdes locekļiem, Eiropas Savienības ombudu un, pats būtiskākais, dalībvalstu parlamenta deputātiem (pievienoti 2002. gadā).

Kārtība, ko nosaka dalībvalstu noteikumi

Papildus šiem kopīgajiem noteikumiem vēlēšanu kārtību reglamentē arī valstu tiesību akti, kas var ievērojami atšķirties, tāpēc vispārējo sistēmu var raksturot kā polimorfu vēlēšanu sistēmu.

A. Vēlēšanu sistēma un sliekšņi

Visām dalībvalstīm ir jāizmanto proporcionālas pārstāvības sistēma. Papildus brīvprātīgam slieksnim deputātu vietu sadalījumam, kas var būt līdz 5 % valsts līmenī, ar Padomes Lēmumu (ES, Euratom) 2018/994 tika noteikts minimālais slieksnis, kas nav zemāks par 2 % un nepārsniedz 5 %, deputātu vietu sadalījumam vēlēšanu apgabalos (tostarp dalībvalstī ar vienu vēlēšanu apgabalu), kuros ir vairāk nekā 35 deputātu vietas.

Šobrīd sliekšņus piemēro šādas dalībvalstis: Beļģija, Čehija, Francija, Horvātija, Latvija, Lietuva, Polija, Rumānija, Slovākija un Ungārija (5 %); Austrija, Itālija un Zviedrija (4 %), Grieķija (3 %) un Kipra (1,8 %). Pārējās dalībvalstis slieksni nepiemēro, lai gan Vācija to mēģināja darīt, bet divos attiecīgi 2011. un 2014. gada lēmumos Vācijas Konstitucionālā tiesa atzina, ka spēkā esošais slieksnis attiecībā uz ES vēlēšanām (kas vispirms bija 5 %, bet pēc tam – 3 %) neatbilst valsts konstitūcijai. Šī tiesa 2024. gada 6. februāra spriedumā paziņoja, ka robežvērtība, kas tiktu ieviesta Vācijas tiesību aktos, pamatojoties uz Padomes Lēmumu (ES, Euratom) 2018/994, nebūtu pretrunā konstitūcijai, ļaujot Vācijai ratificēt minēto Padomes lēmumu.

B. Vēlēšanu apgabalu robežas

Eiropas vēlēšanās gandrīz visas dalībvalstis piemēro kārtību, ka visa valsts ir viens vēlēšanu apgabals. Tomēr četras dalībvalstis (Beļģija, Īrija, Itālija un Polija) savu teritoriju ir sadalījušas vairākos reģionālos vēlēšanu apgabalos.

C. Tiesības balsot

Lielākajā daļā dalībvalstu vēlēšanās var piedalīties no 18 gadu vecuma, izņemot Austriju, Beļģiju, Maltu un Vāciju, kur tas iespējams no 16 gadu vecuma, un Grieķiju – no 17 gadiem.

Četrās dalībvalstīs (Beļģijā, Bulgārijā, Grieķijā un Luksemburgā) balsošana ir obligāta – pienākums balsot attiecas gan uz valstspiederīgajiem, gan uz reģistrētiem ES pilsoņiem, kas nav attiecīgās valsts pilsoņi.

1. Ārvalstnieku tiesības balsot dzīvesvietas valstī

Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsoņi, ir tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem (LESD 22. pants). Tomēr jēdziens “dzīvesvieta” dažādu dalībvalstu vēlēšanu sistēmās tiek skaidrots atšķirīgi. Dažās valstīs (Francijā, Igaunijā, Polijā, Rumānijā, Slovēnijā un Vācijā) ir noteikts, ka vēlētājiem vēlēšanu teritorijā ir jābūt pastāvīgai vai pamata dzīvesvietai vai ka viņiem ir pastāvīgi jāuzturas šajā vēlēšanu teritorijā (Dānijā, Grieķijā, Īrijā, Kiprā, Luksemburgā, Slovākijā un Zviedrijā), vai arī attiecīgajiem vēlētājiem ir jābūt reģistrētiem iedzīvotāju reģistrā (Beļģijā un Čehijā). Lai piedalītos vēlēšanās dažās valstīs (piemēram, Kiprā), ES pilsoņiem ir jāatbilst arī prasībai par minimālo uzturēšanās laiku. Visās dalībvalstīs citu ES valstu pilsoņiem ir jāreģistrējas balsošanai pirms vēlēšanu dienas. Reģistrācijas termiņi dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgi.

2. Pilsoņu, kuri nedzīvo savā dalībvalstī, tiesības balsot izcelsmes valstīs

Gandrīz visas dalībvalstis dod iespēju Eiropas vēlēšanas balsot no ārvalstīm. Dažās dalībvalstīs vēlētājiem ir jāreģistrējas valsts vēlēšanu iestādēs, lai viņi būtu tiesīgi balsot no ārzemēm pa pastu vai vēstniecībā vai konsulātā. Citās dalībvalstīs balsošana pa pastu var notikt vēstniecībās vai konsulātos. Dažās dalībvalstīs tiesības balsot ārvalstīs piešķir tikai tiem pilsoņiem, kas dzīvo citā dalībvalstī (piemēram, Bulgārijā un Itālijā). Turklāt lielākā daļa dalībvalstu paredz īpašu kārtību attiecībā uz diplomātiem un militārpersonām, kas strādā ārvalstīs.

Tas, ka daži pilsoņi var balsot gan uzņēmējā valstī, gan kā valstspiederīgie savā izcelsmes valstī, varētu izraisīt iespēju rīkoties ļaunprātīgi, piemēram, balsot divkārši, kas ir noziedzīgs nodarījums dažās dalībvalstīs. Šajā sakarībā jaunākie grozījumi 1976. gada Vēlēšanu aktā, kas pieņemti ar Padomes Lēmumu (ES, Euratom) 2018/994, paredz dalībvalstu pienākumu nodrošināt, lai par divkāršu balsošanu Eiropas Parlamenta vēlēšanās tiktu piemēroti efektīvi, samērīgi un atturoši sodi.

D. Tiesības kandidēt vēlēšanās

Tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās citā dzīvesvietas dalībvalstī izriet arī no nediskriminācijas principa, kas aizliedz diskrimināciju starp pilsoņiem un nepilsoņiem, un izriet no tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties Eiropas Savienībā. Jebkurai personai, kas ir Savienības pilsonis un nav dzīvesvietas dalībvalsts pilsonis, bet atbilst tiem pašiem nosacījumiem attiecībā uz tiesībām kandidēt, ko šī valsts ar likumu izvirza saviem pilsoņiem, ir tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī, ja vien šīs tiesības tai nav īpaši liegtas (Padomes Direktīvas 93/109/EK 3. pants). Eiropas Parlamenta AFCO komiteja 2025. gada maijā pieņēma ziņojumu par Komisijas priekšlikumu pārstrādāt šo direktīvu, lai uzlabotu to pilsoņu balsstiesības un tiesības kandidēt, kuri dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav.

Attiecībā uz kandidēšanu nosacījumi katrā dalībvalstī ir atšķirīgi, taču visām kopīga ir viena prasība – proti, par dalībvalsts pilsonību. Neviena persona nevar vienās un tajās pašās vēlēšanās kandidēt vairāk nekā vienā dalībvalstī (Padomes Direktīvas 93/109/EK 4. pants). Vairākumā dalībvalstu minimālais vecums, no kura drīkst kandidēt vēlēšanās, ir 18 gadi, izņemot Beļģiju, Bulgāriju, Čehiju, Igauniju, Īriju, Kipru, Latviju, Lietuvu, Poliju un Slovākiju (21 gads), Rumāniju (23 gadi) un Grieķiju un Itāliju (25 gadi).

E. Kandidātu izvirzīšana

Dažās dalībvalstīs kandidatūras var izvirzīt tikai politiskās partijas un politiskās organizācijas. Visās pārējās dalībvalstīs kandidātu sarakstus drīkst iesniegt, ja tos apstiprina noteikts skaits parakstu vai vēlētāju, un dažos gadījumos ir nepieciešama arī drošības nauda.

Eiropadomes 2023. gada 22. septembra Lēmumā (ES) 2023/2061, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu, ir paredzēta kārtība, kā aizpilda LES 14. panta 2. punktā paredzētās vietas Parlamentā, piemērojot līdzsvarotas proporcionalitātes principu (1.3.3.).

F. Vēlēšanu datumi

Saskaņā ar 1976. gada Vēlēšanu akta 10. un 11. pantu Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiek vienā un tajā pašā periodā, kas sākas ceturtdienas rītā un beidzas svētdienā, bet precīzu dienu un laiku nosaka katra dalībvalsts. 1976. gadā Padome pēc apspriešanās ar Parlamentu ar vienprātīgu lēmumu noteica vēlēšanu periodu pirmajām vēlēšanām 1979. gadā. Turpmākās vēlēšanas kopš 1979. gada notika Vēlēšanu akta (1.3.1.) 5. pantā minētā piecu gadu perioda pēdējā gada attiecīgajā laikposmā.

Lai 2014. gada vēlēšanas nebūtu jārīko Vasarsvētku brīvdienās, Padome ar 2013. gada 14. jūnija lēmumu sākotnēji jūnijā paredzētos vēlēšanu datumus pārcēla uz 22.-25. maiju, izmantojot šādu 11. panta noteikumu: “Ja šajā laika periodā (...) nav iespējams sarīkot vēlēšanas, Padome, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu vismaz vienu gadu pirms 5. pantā minētā piecu gadu termiņa beigām nosaka vēlēšanu periodu, kas nav vairāk kā divus mēnešus pirms vai vienu mēnesi pēc perioda, kas noteikts saskaņā ar šā punkta iepriekšējās daļas noteikumiem.” Nākamās vēlēšanas notiek minētā piecu gadu perioda pēdējā gada attiecīgajā laikposmā (1976. gada Vēlēšanu akta 11. pants). Līdz ar to 2019. gada vēlēšanas notika no 23. līdz 26. maijam. 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanas notika no 6. līdz 9.  jūnijam.

G. Vēlētāju iespējas mainīt kandidātu secību sarakstos

Vairākumā dalībvalstu vēlētāji var veikt preferenciālu balsošanu, izmainot sarakstā norādīto kandidātu secību. Tomēr sešās dalībvalstīs (Francijā, Portugālē, Rumānijā, Spānijā, Ungārijā un Vācijā) saraksti ir slēgti (nav iespējama preferenciāla balsošana). Maltā un Īrijā vēlētāji sarindo kandidātus vēlamajā secībā (atsevišķi pārdalāma balss).

H. Pilnvaru laikā atbrīvoto vietu aizpildīšana

Dažās dalībvalstīs atbrīvotās vietas piešķir pirmajiem no saraksta neievēlētajiem kandidātiem (ja nepieciešams, pēc izmaiņām, lai atspoguļotu kandidātu iegūtās balsis tajās valstīs, kurās vēlētāji var sarindot kandidātus). Citās dalībvalstīs vakantās vietas piešķir aizstājējiem un gadījumā, ja nav aizstājēju, kandidātu secība sarakstos ir izšķirošais kritērijs. Dažās citās dalībvalstīs EP deputāti ir tiesīgi atgriezties darbā Eiropas Parlamentā pēc tam, kad viņu atkāpšanās iemesls ir zaudējis aktualitāti.

Eiropas Parlamenta loma

Kopš 20. gadsimta 60. gadiem Parlaments vairākkārt ir paudis viedokli par vēlēšanu tiesību jautājumiem, kā arī iesniedzis priekšlikumus saskaņā ar EK līguma 138. pantu (tagad LESD 223. pants). Tas, ka nav īsteni vienotas procedūras Eiropas Parlamenta ievēlēšanai, liecina, cik grūti ir saskaņot atšķirīgās dalībvalstu tradīcijas. Amsterdamas līgumā paredzētā iespēja pieņemt kopīgus principus tikai daļēji ļāva pārvarēt šīs grūtības. LESD 223. pantā noteiktais mērķis pieņemt vienotu procedūru, kurai nepieciešama Parlamenta piekrišana, vēl nav īstenots. Parlaments pastāvīgi centās modernizēt un “eiropeizēt” kopējo vēlēšanu procedūru, un tā rezultātā 1997. gadā tika iesniegts priekšlikums par vienotu vēlēšanu procedūru; šā priekšlikuma galvenie aspekti tika iekļauti Padomes 2002. gada lēmumā. 2015. gada 11. novembrī Parlaments pieņēma rezolūciju par Eiropas Savienības Vēlēšanu likuma reformu. Ar šo Konstitucionālo jautājumu komitejas sagatavoto likumdošanas iniciatīvu tika ierosināti grozījumi 1976. gada Vēlēšanu aktā, lai padarītu Eiropas vēlēšanas demokrātiskākas un sekmētu sabiedrības līdzdalību vēlēšanu procesā. Parlamenta ierosinātie grozījumi daļēji tika pieņemti un iekļauti Padomes 2018. gada 13. jūlija Lēmumā (ES, Euratom) 2018/994. Tomēr Padome nepiekrita Parlamenta priekšlikumam izveidot kopīgu vēlēšanu apgabalu un izvirzīt vadošos kandidātus Komisijas priekšsēdētāja amatam.

Ņemot vērā 2018. gada 7. februāra rezolūciju par Eiropas Parlamenta sastāvu, Parlaments nobalsoja par tā deputātu vietu skaita samazināšanu no 751 uz 705 pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES un par Brexit rezultātā atbrīvoto vietu pārdalīšanu starp tām ES valstīm, kas ir nedaudz nepietiekami pārstāvētas (1.3.3.). 2023. gada 13.  septembrī Parlaments pieņēma rezolūciju, dodot piekrišanu Eiropadomes lēmuma projektam, ar ko 2024. gada vēlēšanās vietu skaits Parlamentā tiek palielināts no 705 līdz 720.

2012. gada 22. novembrī Parlaments pieņēma rezolūciju par Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2014. gadā, kurā mudināja Eiropas politiskās partijas 2014. gada vēlēšanu kampaņā nominēt kandidātus Komisijas priekšsēdētāja amatam, tādējādi nostiprinot gan Parlamenta, gan Komisijas politisko leģitimitāti. Šāda kārtība tika ieviesta pirms 2014. gada vēlēšanām, un pirmo reizi vadošie kandidāti tika izvirzīti 2014. gada vēlēšanās. Visbeidzot, 2014. gada vēlēšanu rezultātā vienu no šiem kandidātiem – Žanu-Klodu Junkeru – 2014. gada 22.  oktobrī Eiropas Parlaments ievēlēja par Komisijas priekšsēdētāju. 2018. gada 7. februāra lēmumā par pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšanu Parlaments norādīja, ka ir gatavs noraidīt jebkuru Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātu, kurš pirms 2019. gada Eiropas vēlēšanām nebūs izvirzīts kā kādas Eiropas politiskās partijas vadošais kandidāts (“Spitzenkandidat”). Tomēr pēc 2019. gada vēlēšanām par Komisijas priekšsēdētāju ievēlēja Urzulu fon der Leienu, kura nebija vadošā kandidāte. 2023. gada 22.  novembra plenārsēdē Parlaments balsoja par priekšlikumiem grozīt Līgumus, tostarp par Komisijas ievēlēšanas kārtības pārskatīšanu.

2003. gadā tika izveidota Eiropas politisko partiju finansēšanas sistēma, kas paredz iespēju izveidot arī ES līmeņa politiskos fondus (1.3.3.). Regulu (EK) Nr. 2004/2003 atcēla un aizstāja ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22.  oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu). Lai nodrošinātu, ka Eiropas politisko partiju un politisko fondu finansēšanā publiskie līdzekļi tiek izmantoti pareizi, 2014. gada regula tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 3.  maija Regulu (ES, Euratom) 2018/673 ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 15.  jūnija rezolūciju par Eiropas politisko partiju un politisko fondu finansēšanu. Rezolūcijā tika uzsvērti trūkumi attiecībā uz līdzfinansējuma līmeni un iespēju Eiropas Parlamenta deputātiem būt vairāku partiju biedriem.

Nesenie notikumi ir apliecinājuši iespējamos riskus vēlēšanu procesam un demokrātijai, kas var rasties no saziņas tiešsaistē (manipulācijas ar personas datiem vēlēšanu kontekstā). Lai novērstu personas datu nelikumīgu izmantošanu, pēc tam tika pieņemti jauni grozījumi 2014. gada regulā par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu (Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 25. marta Regula (ES, Euratom) 2019/493, ar ko attiecībā uz pārbaudes procedūru, kura saistīta ar personas datu aizsardzības noteikumu pārkāpumiem Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā, groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014). Jaunie noteikumi, par kuriem vienojās Parlaments un Padome, ir paredzēti, lai aizsargātu vēlēšanu procesu no tiešsaistes dezinformācijas kampaņām, kas ļaunprātīgi izmanto vēlētāju personas datus, un tie ļauj piemērot finansiālas sankcijas Eiropas politiskajām partijām un fondiem, kas apzināti ietekmē vai mēģina ietekmēt Eiropas vēlēšanu rezultātus, izmantojot datu aizsardzības noteikumu pārkāpumus.

Komisija 2021. gadā ierosināja pārstrādāt Regulu Nr. 1141/2014, lai atvieglotu Eiropas politisko partiju mijiedarbību ar attiecīgajām valstu partijām, palielinātu pārredzamību, samazinātu pārmērīgu administratīvo slogu un uzlabotu Eiropas politisko partiju un fondu finansiālo dzīvotspēju. Tomēr pēc vairākiem trialogiem 2022. un 2023. gadā likumdevēji nespēja vienoties par kopīgu tekstu.

Turklāt pēc Parlamenta 2017. gada 15.  jūnija rezolūcijas par tiešsaistes platformām un digitālo vienoto tirgu, kurā tas aicināja Komisiju apsvērt iespēju pieņemt tiesību aktus nolūkā ierobežot viltus satura izplatīšanu, Komisija 2018. gada aprīlī nāca klajā ar paziņojumu “Vēršanās pret dezinformāciju tiešsaistē: Eiropas pieeja” un ierosināja ES mēroga prakses kodeksu dezinformācijas jomā, kuru 2018. gada septembrī parakstīja trīs tiešsaistes platformas. Komisijas 2018. gada decembra “Rīcības plāns dezinformācijas apkarošanai” cita starpā mudina tiešsaistes platformas ātri un efektīvi pildīt saistības un galveno uzmanību pievērst darbībām, kas ir steidzamas saistībā ar Eiropas vēlēšanām, tostarp viltus kontu dzēšanai, automatizēto kontu jeb botu marķēšanu un sadarbībai ar faktu pārbaudītājiem un pētniekiem, lai atklātu dezinformāciju un padarītu redzamāku ar faktiem pārbaudītu saturu. Gatavojoties 2019. gada maija Eiropas vēlēšanām, Komisija aicināja trīs prakses kodeksu parakstījušas platformas ik mēnesi ziņot par veiktajiem pasākumiem nolūkā uzlabot reklāmu izvietošanas kontroli, nodrošināt politiskās un uz problēmjautājumiem balstītās reklāmas pārredzamību un cīnīties pret viltus kontiem un botu ļaunprātīgu izmantošanu.

Parlaments 2020. gada 26. novembra rezolūcijā par Eiropas vēlēšanu izvērtēšanu ieteica izskatīt šādus jautājumus, lai uzlabotu Eiropas vēlēšanu procesu, jo īpaši darot to konferencē par Eiropas nākotni:

  • jaunus attālinātās balsošanas līdzekļus iedzīvotājiem balsošanai Eiropas Parlamenta vēlēšanās īpašos vai ārkārtējos apstākļos
  • kopīgus noteikumus par kandidātu pieņemamību, priekšvēlēšanu kampaņām un finansējumu,
  • saskaņotus visām dalībvalstīm paredzētus standartus par iespējām izmantot balsošanas tiesības un tiesībām tikt ievēlētam, tostarp pārdomas par minimālā vecuma cenza samazināšanu visās dalībvalstīs līdz 16 gadiem,
  • noteikumus par Eiropas Parlamenta deputātu prombūtni, piemēram, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, bērna kopšanas atvaļinājuma vai smagas slimības laikā.

Parlaments mudināja dalībvalstis garantēt to, ka visi balsstiesīgie iedzīvotāji, tostarp ES pilsoņi, kuri dzīvo ārpus savas izcelsmes valsts, bezpajumtnieki un ieslodzītie, kuriem šādas tiesības ir dotas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, šīs tiesības spēj izmantot.

Parlaments pastiprinājis aicinājumus ieviest saskaņotus vēlēšanu noteikumus, nodrošināt digitālo kampaņu pārredzamību un ieviest aizsardzības pasākumus pret ārvalstu iejaukšanos.

Pēc 2023. gada 15. jūnija ziņojuma, ko sagatavoja Izmeklēšanas komiteja “Pegasus” un līdzvērtīgas novērošanas spiegprogrammatūras izmantošanas izmeklēšanai (PEGA komiteja), Parlaments pieņēma ieteikumu pēc izmeklēšanas par “Pegasus” izmantošanu, kurā aicināja Komisiju, iesaistot valstu vēlēšanu komisijas, izveidot darba grupu ar uzdevumu aizsargāt Eiropas 2024. gada vēlēšanas visā Savienībā.

2023. gada 12. decembrī Komisija pieņēma Ieteikumu (ES) 2023/2829 par iekļaujošiem un noturīgiem vēlēšanu procesiem Savienībā un par Eiropas Parlamenta vēlēšanu eiropeiskās būtības un efektīvas norises uzlabošanu. Tajā Komisija mudina politiskās partijas un kampaņu organizācijas pieņemt kampaņas solījumus un rīcības kodeksus par vēlēšanu integritāti un godīgām kampaņām, kas ietvertu, piemēram, atturēšanos no manipulatīvas rīcības, kas apdraud vai var negatīvi ietekmēt vērtības, procedūras un politiskos procesus. Pēc tam 2024. gada 9. aprīlī visas Eiropas politiskās partijas parakstīja rīcības kodeksu 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Eiropas Vēlēšanu akta reforma

Ar 2022. gada 3.  maija nostāju par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās Parlaments uzsāka Eiropas Vēlēšanu akta reformas procesu, cenšoties sistēmu ar 27 atsevišķu valstu vēlēšanām un to atšķirīgajiem noteikumiem pārveidot par vienotām Eiropas vēlēšanām ar kopīgiem minimālajiem standartiem. Padomē turpinās diskusijas par Parlamenta 2022. gada priekšlikumu, un pieaug atbalsts minimālajiem standartiem kiberdrošības, kampaņu pārredzamības un iespējamo nākotnes transnacionālo sarakstu jomā 2029. gadam.

Saskaņā ar Parlamenta ierosināto sistēmu ikvienam vēlētājam būtu divas balsis: viena, lai ievēlētu Eiropas Parlamenta deputātus valstu vēlēšanu apgabalos, un otra – lai balsotu par deputātiem no ES mēroga vēlēšanu apgabala, no kura ievēlētu papildu 28 deputātus. Dalībvalstis tiktu sadalītas trīs grupās atkarībā no to iedzīvotāju skaita, lai tādējādi šajos sarakstos garantētu ģeogrāfiskās pārstāvības līdzsvaru. Saraksti tiktu proporcionāli aizpildīti ar kandidātiem no šīm grupām. ES mēroga kandidātu sarakstus iesniegtu Eiropas vēlēšanu struktūras, piemēram, valstu politisko partiju koalīcijas un/vai valstu vēlētāju apvienības, vai Eiropas politiskās partijas.

Citi priekšlikumi paredz:

  • noteikt 9. maiju par kopēju Eiropas vēlēšanu dienu;
  • paredzēt tiesības kandidēt vēlēšanās ikvienam Savienības pilsonim, kurš sasniedzis 18 gadu vecumu;
  • vēlēšanu apgabalos, kuros ir vairāk nekā 60 mandātu, noteikt procentuālo barjeru, kas nav zemāka par 3,5 %;
  • padarīt vēlēšanas pieejamas visiem iedzīvotājiem, arī cilvēkiem ar invaliditāti, un ieviest iespēju balsot pa pastu;
  • obligāti panākt dzimumu līdztiesību, šajā nolūkā izmantojot pēc t. s. rāvējslēdzēja principa veidotus sarakstus vai kvotas;
  • garantēt iedzīvotājiem tiesības vēlēt Eiropas Komisijas priekšsēdētāju ar tā dēvētās vadošo kandidātu (“Spitzenkandidaten”) sistēmas starpniecību, šim nolūkam izmantojot kopējo ES kandidātu sarakstu.

Priekšlikumā ierosināts izveidot jaunu Eiropas Vēlēšanu iestādi, kas pārraudzītu vēlēšanu procesu un raudzītos, ka tiek ievēroti jaunie noteikumi.

Kā noteikts LESD 223. pantā, Parlamenta likumdošanas iniciatīva būtu vienprātīgi jāapstiprina Padomei. Pēc tam priekšlikums atkal nonāks Parlamentā, kur tam savu piekrišanu varētu dot deputāti. Process noslēgsies ar to, ka visām dalībvalstīm tas būs jāapstiprina atbilstoši savai konstitucionālajai kārtībai. Sarunas ar Padomi sāktos, līdzko būs pieņemtas dalībvalstu nostājas. Tomēr pagaidām šķiet, ka Padomē ir pārāk daudz atrunu, lai šo priekšlikumu varētu virzīt uz priekšu. Šīs atrunas attiecas uz priekšlikumiem par vienotu ES vēlēšanu apgabalu, kas balstīts uz transnacionāliem sarakstiem, un priekšlikuma elementiem, kas paredz Eiropas vēlēšanās izmantotās vēlēšanu sistēmas saskaņošanu. Paredzams, ka ES iestādes pirms 2029. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām virzīs iniciatīvas par pārredzamību attiecībā uz mākslīgā intelekta izmantošanu politiskajā reklāmā, kiberdrošību vēlēšanās un iespējamu Eiropas Vēlēšanu iestādi.

Šo faktu lapu sagatavoja Tiesiskuma, pilsonisko brīvību un institucionālo lietu politikas departaments.

 

Joanna APAP