Eiropas Parlaments: Pilnvaras
Eiropas Parlamentam ir būtiska loma Eiropas politikas veidošanā, īstenojot savus dažādās pilnvaras. Parlaments palīdz nodrošināt demokrātijas principu ievērošanu Eiropas līmenī, piedaloties likumdošanas procesā, īstenojot savas pilnvaras budžeta un kontroles jomā, piedaloties Līgumu pārskatīšanā un īstenojot savas tiesības vērsties Eiropas Savienības Tiesā.
Juridiskais pamats
Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 223.–234. un 314. pants.
Mērķi
Parlaments kā iestāde, kas pārstāv Eiropas pilsoņus, ir Eiropas Savienības demokrātijas pamats. Lai nodrošinātu ES lēmumu demokrātisko leģitimitāti, Parlamentam ir jābūt pilnībā iesaistītam ES likumdošanas procesā un pilsoņu vārdā jāveic citu ES iestāžu politiska kontrole.
Konstitucionālās un ratificēšanas pilnvaras (sk. 1.2.4.)
Kopš Vienotā Eiropas akta stāšanās spēkā ir vajadzīga Parlamenta piekrišana, lai noslēgtu jebkādus nolīgumus par jaunu dalībvalstu pievienošanos un jebkādus asociācijas nolīgumus. Saskaņā ar Vienoto Eiropas aktu šī procedūra ir piemērojama arī citiem starptautiskiem nolīgumiem, kas būtiski skar Savienības budžetu (aizstājot 1975. gadā pieņemto saskaņošanas procedūru). Kopš Māstrihtas līguma (sk. 1.1.3.) stāšanās spēkā tas attiecas arī uz nolīgumiem, ar kuriem tiek izveidotas īpašas iestāžu sistēmas vai veikti grozījumi tiesību aktā, kas pieņemts saskaņā ar koplēmuma procedūru. Parlaments (kopš Māstrihtas līguma stāšanās spēkā) dod piekrišanu arī tādiem tiesību aktiem, kuri reglamentē vēlēšanu procedūru. Kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā Padomei ir jāsaņem Parlamenta piekrišana, pirms tā var atzīt, ka pastāv skaidrs risks, ka kāda dalībvalsts ir būtiski pārkāpusi ES pamatprincipus, un tikai pēc tam Padome var sniegt attiecīgajai dalībvalstij ieteikumus vai piemērot tai sankcijas. Savukārt Padomes piekrišana ir vajadzīga ikreiz, kad tiek pārskatīts Eiropas Parlamenta deputātu nolikums.
Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Parlaments var pats ierosināt pārskatīt Līgumus un tam ir galavārds par iespējamu konventa sasaukšanu, lai sagatavotu turpmākus grozījumus Līgumos (Līguma par Eiropas Savienību (LES) 48. panta 2. un 3. punkts).
Līdzdalība likumdošanas procesā (sk. 1.2.3.)
Parlamenta līdzdalība Savienības tiesību aktu pieņemšanas procesā atšķiras atkarībā no tiesību akta juridiskā pamata. Parlamenta loma ir pakāpeniski attīstījusies – no konsultatīvas funkcijas līdz līdzvērtīgai partnerībai ar Padomi koplēmuma procedūrā.
A. Parastā likumdošanas procedūra
Kopš ir stājies spēkā Nicas līgums (sk. 1.1.4.), koplēmuma procedūra tiek piemērota 46 juridiskā pamata veidiem, kas noteikti Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā (EK līgums). Faktiski ar šo procedūru Parlamentam ir piešķirta Padomei līdzvērtīga loma – ja abas iestādes panāk vienošanos, tiesību akts tiek pieņemts pirmajā vai otrajā lasījumā; ja vienošanās netiek panākta, tiesību aktu var pieņemt tikai pēc tam, kad ir sekmīgi īstenota samierināšanas procedūra.
Stājoties spēkā Lisabonas līgumam (sk. 1.1.5.), koplēmuma procedūra tika pārdēvēta par parasto likumdošanas procedūru (LESD 294. pants). Pēc šā līguma stāšanās spēkā šī procedūra pirmoreiz tika attiecināta uz vairāk nekā 40 jaunām politikas jomām, piemēram, brīvību, drošību un tiesiskumu, ārējo tirdzniecību, vides politiku un kopējo lauksaimniecības politiku.
B. Apspriešanās procedūra
Apspriešanās procedūru turpina piemērot LES 27., 41. un 48. pantā paredzētajās jomās un attiecībā uz nodokļiem, konkurenci, ar iekšējo tirgu nesaistītu tiesību aktu noteikumu saskaņošanai un dažiem sociālās politikas aspektiem.
C. Sadarbības procedūra (atcelta)
Sadarbības procedūru (toreizējais EK līguma 252. pants) ieviesa ar Vienoto Eiropas aktu, un Māstrihtas līgums šo procedūru paplašināja, attiecinot to uz lielāko daļu likumdošanas jomu, kurās Padome lēmumus pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu. Saskaņā ar šo procedūru Padomei otrajā lasījumā bija obligāti jāņem vērā Eiropas Parlamenta ar absolūto balsu vairākumu pieņemtie grozījumi, kuriem ir piekritusi Komisija. Sadarbības procedūras ieviešana iezīmēja Parlamenta reālu likumdošanas pilnvaru sākumu, taču pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā minētā procedūra tika atcelta (sk. 1.1.5.).
D. Piekrišanas procedūra
Ar Vienoto Eiropas aktu 1986. gadā tika ieviesta piekrišanas procedūra, kas iepriekš bija zināma kā apstiprināšanas procedūra. Saskaņā ar Māstrihtas līgumu šo procedūru piemēroja dažām likumdošanas jomām, kurās Padome lēmumus pieņēma vienbalsīgi, taču kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā tā attiecas tikai uz struktūrfondiem un Kohēzijas fondu.
Saskaņā ar Lisabonas līgumu piekrišanas procedūru piemēro dažiem jauniem noteikumiem, piemēram, LES 7., 14., 17., 27., 48. un 50. pantam un LESD 19., 83., 86., 218., 223., 311. un 312. pantam, kā arī pasākumiem, kas Padomei jāveic, ja ir vajadzīga ES rīcība, taču Līgumos attiecīgās pilnvaras nav paredzētas (LESD 352. pants).
E. Iniciatīvas tiesības
Māstrihtas līgums piešķīra Parlamentam likumdošanas iniciatīvas tiesības, taču tās ļauj vienīgi prasīt Komisijai, lai tā iesniegtu priekšlikumu. Lisabonas līgums šīs tiesības saglabā (LESD 225. pants), un tās ir sīkāk izklāstītas Parlamenta un Komisijas iestāžu nolīgumā. Turklāt ir daži konkrēti gadījumi, kad Parlamentam ir tiešas iniciatīvas tiesības. Šīs tiešās tiesības attiecas uz:
- noteikumiem par tā sastāvu,
- tā deputātu ievēlēšanu un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē viņu pienākumu veikšanu,
- pagaidu izmeklēšanas komiteju izveidi,
- kā arī noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi.
2022. gada 9. jūnijā pieņemtajā rezolūcijā par Parlamenta tiesībām nākt klajā ar iniciatīvām Parlaments norādīja, ka tas “pauž stingru pārliecību, ka Līgumi būtu jāpārskata, lai Parlamentam kā vienīgajai tieši ievēlētajai ES iestādei un tādējādi iestādei, kas pārstāv pilsoņu viedokli ES lēmumu pieņemšanas procesā, tiktu piešķirtas vispārējas un tiešas tiesības ierosināt tiesību aktus”.
Budžeta pilnvaras (sk. 1.2.5.)
Stājoties spēkā Lisabonas līgumam, ir atcelts nošķīrums starp obligātajiem un neobligātajiem izdevumiem, turklāt Parlaments ir kļuvis par līdzvērtīgu Padomes partneri ikgadējā budžeta procedūrā, kas tagad līdzinās parastajai likumdošanas procedūrai.
Parlaments līdzās Padomei joprojām ir viena no divām budžeta lēmējinstitūcijām (LESD 314. pants). Parlaments iesaistās budžeta veidošanas procesā jau tā sagatavošanas posmā, proti, nosakot vispārīgās pamatnostādnes un izdevumu veidus. Parlaments pieņem budžetu un uzrauga tā izpildi (LESD 318. pants). Tas arī apstiprina budžeta izpildi (LESD 319. pants).
Visbeidzot, Parlamentam ir jāsniedz piekrišana daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pieņemšanai (LESD 312. pants). DFS 2014.–2020. gadam bija pirmā šāda shēma, kurai piemērojami LESD noteikumi.
Izpildvaras darbības kontrole
Parlamentam ir dažādas kontroles pilnvaras. Tas pārbauda Komisijas iesniegto gada pārskata ziņojumu (LESD 233. pants) un kopā ar Padomi uzrauga Komisijas īstenošanas un deleģēto aktu izpildi (LESD 290. un 291. pants).
A. Komisijas apstiprināšana
Parlaments 1981. gadā sāka neoficiāli “apstiprināt” Komisiju, pārbaudot un apstiprinot tās darba programmu. Tomēr tikai kopš 1992. gada, kad stājās spēkā Māstrihtas līgums, Parlamentam ir oficiāli jāapstiprina gan dalībvalstu izvēlētais Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāts, gan komisāru kolēģija kopumā. Amsterdamas līgums šīs tiesības paplašināja, nosakot, ka vēl pirms pārējo komisāru apstiprināšanas Parlamentam ir atsevišķi jāapstiprina Komisijas priekšsēdētāja amata kandidatūra. Parlaments 1994. gadā ieviesa arī komisāru amata kandidātu uzklausīšanu.- Saskaņā ar Lisabonas līgumu Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāts ir jāizvēlas, ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus. Tāpēc 2012. gada 22. novembra rezolūcijā par Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2014. gadā Parlaments mudināja Eiropas politiskās partijas izvirzīt kandidātus Komisijas priekšsēdētāja amatam, tā tiecoties nostiprināt abu iestāžu politisko leģitimitāti. 2014. gadā tika ieviesta vadošo kandidātu (Spitzenkandidaten) procedūra, proti, Eiropas politiskās partijas vēl pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izraugās savus vadošos kandidātus Komisijas priekšsēdētāja amatam. Lai gan 2019. gadā šī procedūra tika atcelta, pēc 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām tā tika atjaunota. Tā tiek uzskatīta par ES iestāžu pārredzamībai un politiskajai leģitimitātei nozīmīgu procedūru (sk. 1.3.3.).
B. Priekšlikums izteikt neuzticību
Jau kopš Romas līguma stāšanās spēkā pastāv noteikums, kas ļauj ierosināt izteikt neuzticību Komisijai (dēvēts arī par “neuzticības balsojumu”). Pašlaik vispārīgie noteikumi, kas paredz Parlamenta tiesības balsot par neuzticības izteikšanu Komisijai, ir izklāstīti LES 17. panta 8. punktā un LESD 234. pantā. Lai pieņemtu šādu priekšlikumu, ir vajadzīgs divu trešdaļu Eiropas Parlamenta deputātu balsu vairākums. Ja ar balsojumu priekšlikums tiek atbalstīts, Komisija atkāpjas pilnā sastāvā, tostarp savu pienākumu pildīšanu Komisijas sastāvā pārtrauc arī tā brīža Komisijas priekšsēdētāja vietnieks / Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos. Līdz šim Parlaments vairākas reizes ir mēģinājis izmantot attiecīgos spēkā esošā Līguma un iepriekšējo Līgumu noteikumus, lai panāktu Komisijas atkāpšanos pilnā sastāvā, taču šie mēģinājumi ir bijuši neveiksmīgi.
C. Parlamenta jautājumi
Ikviens deputāts var uzdot jautājumu, uz kuru tā saņēmējam – Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai vai Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos – ir jāatbild rakstiski. LESD 230. pantā ir noteikts, ka Komisijai uz Parlamenta vai tā deputātu iesniegtajiem jautājumiem ir jāatbild mutiski vai rakstiski, savukārt Eiropadome un Padome Parlamentam ir jāuzklausa saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti Eiropadomes Reglamentā un Padomes Reglamentā.
Tas nozīmē, ka Parlaments var ar vai bez debatēm, tostarp jautājumu laikā, uzdot jautājumus, uz kuriem jāatbild rakstiski vai mutiski.
D. Izmeklēšanas komitejas
Saskaņā ar LESD 226. pantu Parlamentam ir tiesības izveidot pagaidu izmeklēšanas komiteju, kurai tiek uzdots izmeklēt iespējamus pārkāpumus vai administratīvas kļūmes ES tiesību īstenošanā. Tajā pašā pantā ir noteikts, ka detalizētās normas, kas reglamentē izmeklēšanas tiesību izmantošanu, nosaka pats Parlaments, pieņemot attiecīgus iekšējos noteikumus pēc savas iniciatīvas, pēc tam, kad ir saņemta Padomes un Komisijas piekrišana. Kamēr šādi noteikumi vēl nav pieņemti, tiesības veikt izmeklēšanu tiek īstenotas saskaņā ar 1995. gada Iestāžu nolīgumu, kas pievienots Parlamenta Reglamenta pielikumā. Parlaments ir atkārtoti norādījis, ka triju iestāžu savstarpējā saziņa un sadarbība ir jāuzlabo, lai EP spētu īstenot savas pilnvaras, pamatojoties uz LESD 226. pantu. Tas 2014. gadā pieņēma nostāju par priekšlikumu regulai par sīki izstrādātiem noteikumiem, kas reglamentē Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību īstenošanu. Tomēr triju iestāžu sarunas par šo priekšlikumu pastāvīgi nonāca strupceļā. Tāpēc 2019. gada aprīlī Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā pauda visdziļāko neapmierinātību ar Padomes un Komisijas attieksmi, jo tās arī pēc vairāk nekā četru gadu laikā notikušām neformālām sanāksmēm joprojām kavē oficiālas sanāksmes sasaukšanu, lai apspriestu iespējamos risinājumus konstatētajām problēmām. Savā rezolūcijā Parlaments norādīja, ka uzskata – Padome un Komisija nav ievērojušas iestāžu sadarbības principu, un aicināja abas minētās iestādes sarunas par šo jautājumu atsākt ar jaunievēlēto Parlamentu.
E. Kontrole kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā
Šajā jomā Parlamentam ir tiesības saņemt informāciju, kā arī tas var vērsties pie Padomes ar jautājumiem un ieteikumiem. Ar Parlamentu ir jāapspriežas par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) būtiskākajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli (LES 36. pants). Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību īstenošana ir uzlabojusi arī apspriežu procedūras par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) finanšu aspektiem. Parlamenta ietekmi ir palielinājusi Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos amata izveide, jo Augstais pārstāvis vienlaikus pilda arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieka pienākumus.
Vēršanās Eiropas Savienības Tiesā
Parlamentam ir tiesības iesniegt prasību Eiropas Savienības Tiesā (Tiesa), ja cita iestāde ir pārkāpusi Līguma noteikumus.
Parlamentam ir tiesības iejaukties lietā, t. i., Tiesā atbalstīt vienu no tiesvedībā iesaistītajām pusēm. Šīs savas tiesības Parlaments izmantoja arī vēsturiskajā spriedumā “Izoglikozes lietā” (1980. gada 29. oktobra spriedums lietās 138/79 un 139/79), kurā Tiesa pasludināja Padomes regulu par spēkā neesošu, jo Padome nebija ievērojusi pienākumu apspriesties ar Parlamentu. Parlaments var celt Tiesā prasību par bezdarbību (LESD 265. pants), vēršoties pret iestādi, kas pārkāpusi Līgumu, kā tas notika, piemēram, lietā 13/83, kurā Tiesa atzina Padomi par vainīgu, jo tā nebija veikusi pasākumus kopējās transporta politikas jomā.
Ar Amsterdamas līgumu Parlaments ieguva tiesības celt prasību par citas iestādes pieņemta tiesību akta atcelšanu, taču vienīgi nolūkā aizsargāt savas prerogatīvas. Kopš Nicas līguma stāšanās spēkā Parlamentam vairs nav jāapliecina īpaša ieinteresētība un tagad tas var ierosināt tiesvedību tāpat kā Padome, Komisija un dalībvalstis. Parlaments var būt atbildētāja puse lietā, kas ierosināta par koplēmuma procedūrā pieņemtu tiesību aktu, kā arī par tādiem EP tiesību aktiem, kuri ir pieņemti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām (LESD 263. pants).
Visbeidzot, Parlamentam ir tiesības lūgt Tiesai sniegt iepriekšēju atzinumu par to, vai starptautisks nolīgums ir saderīgs ar Līgumiem (LESD 218. pants).
Lūgumraksti (sk. 4.1.4.)
ES pilsoņi, izmantojot savas tiesības iesniegt lūgumrakstus, tos nosūta Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam (LESD 227. pants).
Eiropas pilsoņu iniciatīva (sk. 4.1.5.)
Eiropas Parlaments Lūgumrakstu komitejas vadībā uzklausa veiksmīgi reģistrēto Eiropas pilsoņu iniciatīvu iesniedzējus. Parlaments un Padome 2019. gada 17. aprīlī oficiāli pieņēma Regulu (ES) 2019/788 par Eiropas pilsoņu iniciatīvu, un šī regula stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī.
Ombuda iecelšana
Saskaņā ar Lisabonas līgumu Eiropas ombudu ievēlē Eiropas Parlaments (LESD 228. pants) (sk. 1.3.16.).
Katharina MASSAY-KOSUBEK